*1967 in Kuwait, KW, lives and works in Islamabad, PK/Boston, US
TEXT EDIT
2011, single channel video, 4min 35sec
The artwork concerns one of the most powerful and primal forms of self-censorship, that is, one’s reactions to the fear that we do not know where and when our behaviors may be monitored. The video consists of nothing but a screen that shows an email in the process of being written. The content of the email is only to tell a friend good news that – even though this is never mentioned clearly – the writer is pregnant. Notwithstanding such a private and harmless content of the letter, the writer keeps erasing somewhat questionable expressions. The figure, who is typing the letter in Text Edit, seems quite apprehensive about the possibility that her email can be subjected to surveillance. For example, she at first jokes about how people terrorized her into carrying another child and then she deletes “terrorized” and revises it to “coaxed”. Revisions like this are repeated over and over again in the course of writing this short email. Through such a simple yet trenchant video, the artist strives to bring to the fore the absurdity of society, where people are forced to worry about falling under suspicion and being kept under constant watch.
From: Im, Jiyeon/ Jeong, Sunghyun, eds. (2014): Censorship – The 7th Move on Asia. Korea. p.132
Hamra Abāsa
1967, Kuveita, KW, dzīvo un strādā Islamabadā, PK/Bostonā, ASV
Teksta rediģēšana
2011, video, 4 min 35 s
Mākslas darbs skar vienu no spēcīgākajām un pirmatnējākajām pašcenzūras formām, tas ir, reakciju uz bailēm par to, ka mēs nezinām, kur un kad mūsu uzvedība tiek uzraudzīta. Video redzams tikai ekrāns, kas rāda e-pasta ziņojumu rakstīšanas procesā. Viss, ko šis ziņojums satur, ir labas ziņas draugam, ka – kaut arī tas nav skaidri pieminēts – rakstītāja gaida bērnu. Neraugoties uz šādu privātu un nekaitīgu vēstules saturu, autore aizvien dzēš kaut kādā mērā apšaubāmas izpausmes. Tēls, kas raksta vēstuli šķiet diezgan nobažījies par iespējamību, ka viņas e-pasts var tikt pakļauts novērošanai. Piemēram, vispirms viņa joko par to, kā cilvēki viņu terorizējot pārliecinājuši iznēsāt vēl vienu bērnu, un pēc tam izdzēš vārdu “terorizējot” un izmaina to uz “pierunājot”. Īsā e-pasta ziņojuma rakstīšanas gaitā labojumi tiek veikti atkal un atkal. Izmantojot tik vienkāršu, tomēr izteiksmīgu video, māksliniece cenšas pievērst uzmanību sabiedrības absurdumam, kurā cilvēki ir spiesti satraukties par nepārtrauktu uzraudzību un kļūšanu par aizdomās turamajiem.
No: Im, Jiyeon/ Jeong, Sunghyun, eds. (2014): Censorship – The 7th Move on Asia. Korea. p.132