August 8, 2018

By Curators Lívia Nolasco-Rózsás and Bernhard Serexhe

This year the Republic of Latvia celebrates its one-hundredth anniversary. Yet, since the year of its establishment, 1918, the young Republic has suffered half a century of destruction, deportation and oppression. Soon after the beginning of World War II, the country was overrun by Soviet troops, followed by long years of oppression and occupation under the Soviets, from 1940-1941, and under the Nazis, from summer 1941 on. 1941 was the most terrible year of all, as the two occupational powers wiped out ca. 100 000 people or 5% of Latvia’s population – among them more than 70 000, who were shot dead by members of the German occupying forces. Following its re-occupation by the Red Army in 1944, the country, now re-established as the Latvian Soviet Socialist Republic, suffered severe mass deportation and the persecution of its freedom-loving proponents at the hands of the totalitarian regime. Even after its declaration of sovereignty (1990), when hundreds of thousands of people took to the streets and spent several days in the old town of Riga on barricades to protect important buildings from Soviet troops and Ministry of the Interior special units, five people were killed. Among the victims were two Latvian cameramen who were documenting the events. Until Latvia regained its present day independence, spying on citizens, control and censorship carried out by alternating enemies and supposed friends were emblematic societal and political phenomena.

In politics, friendship is but a metaphor for downright interest. Hence, even today, there are many reasons to stay alert, be it in the face of implicit political influencing, or the clear-cut interests of privately owned global companies.

Knowledge is power. Whoever controls the flow of information holds even greater power. This applies particularly to the digital culture of our day, because there are no limits to tracking and manipulating all the information on the World Wide Web.

The euphoric use of mobile communication devices has contributed to connecting billions of people all over the world. Countless bits of data and content are generated each day and transmitted across the globe within seconds. Even before reaching their recipients, massive amounts of data are intercepted by private companies and government agencies, checked, and then used for their purposes. High hopes for increased democratic participation have been pinned on digital forms of communication, yet recently they have been converted and perverted to become ideal door-openers for the surveillance and control of billions of people.

Whoever uses them is being used.

This is the proviso to which we have all acquiesced in order to profit from these convenient modes of communication. Smartphones, which accompany their users on every step they take, are infected with spyware and can be used as surveillance cameras and listening devices without their owners’ consent or knowledge. Our location and movement profiles can be tracked at any time. Our browsing and consumer behaviour, our contacts, our preferences and our weaknesses can be tracked, analysed and passed on at any time without our knowledge.

Surveillance and censorship are mutually dependent; they cannot be viewed separately. It has always been well known that the surveillance of citizens, institutions, and companies, indeed, including the monitoring of democratically elected politicians and parliaments or of journalists and lawyers, is a secret task of government agencies. Recently, however, this tradition of government-legitimized spying on all citizens has expanded to include additional spying by powerful service providers and business enterprises. At the same time, courageous journalists, who disclose information that carries enormous importance to society such as illegal surveillance activities, censorship and torture by governmental institutions, are prosecuted and punished. Even in our day, journalists, artists and writers critical of the system and whistle-blowers are branded as traitors. They are threatened with bans on publishing their work, house arrest and travel bans, life imprisonment or even death. Of late, in particular, cases of persecution of journalists across borders and even murder have transpired, some of them in countries with democratic constitutions.

Following the persecution of millions at the hand of the Nazis, George Orwell’s metaphorically condensed, omnipresent, God-like authority, Big Brother, became a first of its kind representing state control by means of electronic media. Under Stalin’s dictatorship, millions of people were sent to prisons and camps, tortured and killed. During the anti-Communist purges of the McCarthy era in the USA, too, people were hounded for their love of freedom. No less does this apply to the Latvian people under the Nazi regime, and well as during the Stalin era and afterwards. As the dictatorships of Franco in Spain and Salazar in Portugal, the regimes of Pinochet, Suharto, and Ceaușescu, the German Democratic Republic owed its continued existence until 1989 to the blanket system of informers. Likewise, in all Eastern European countries secret services exerted extremely far-reaching control.

At least since 1947, the global espionage network Echelon operated by the Five Eyes – USA, Canada, Great Britain, Australia, and New Zealand – has focused on spying on political, commercial, as well as on private communications, both in the East and the West. Since its occupation in 1944 by the Soviets until the restoration of independence, all postal, telephone, and radio communications in Latvia were monitored.

For around three decades, digital networks have permitted the automated, targeted blanket interception, processing and storing of information available on the Internet as well as targeted spying on users worldwide, anytime. The courageous disclosures of Edward Snowden and other whistle blowers have made it clear that the capabilities of total electronic surveillance by intelligence agencies in the West and the East are being developed and implemented on the broadest possible basis. The manipulation of public opinion by entire armies of ‘trolls’ in the run-up to democratic elections, which has lately been confirmed, is part of a repertoire of intransparent schemes, just as the hacking of the digital infrastructure of governments and non-state organisations.

In addition to the mass analysis of communication metadata in electronic networks and direct interception of the data of individuals, open or clandestine censorship through interference, manipulation and shutdown is becoming increasingly commonplace. When fear of imminent censorship does not work, important information is withheld from the general public by keeping out journalists and controlling them (by using decoys), by preventing publication and impeding reporting on entire themes. Lately, the unapologetic dissemination of ‘alternative news’ has been broadly used for political swaying.

Actual or alleged security threats posed by the disclosure of information and, ultimately, the foiling of terrorist attacks have always served as typical excuses for censorship. Security has thus become the common, cheap catchword to justify whatever authoritarian measures. The control and manipulation of communication and information, as well as surveillance and punishment may not only serve to guarantee citizen security, but also to bolster illegitimate power. However, the use of such methods is always attributed to the ideological adversary only.

Nobody today has an overview of the technical possibilities for surveillance and censorship of electronic networks. It has been well established that state agencies are conducting far reaching, politically motivated spying activities, but we have also known for a long time about the massive influence of commercial companies on the public and the private sphere, on political and economic decisions, and on our individual everyday behavior. Globally operating companies whose stock trades at high prices on the stock exchanges such as Alphabet, Amazon, Google, Facebook, Microsoft, Apple and many others intentionally utilize their users’ dependency on all kinds of social media by gathering mass data.

Being at the mercy of overwhelmingly powerful authorities of control and censorship has become the conditio humana, the basic condition of our culture.

To some extent, we are still capable of realizing this and reflecting upon it, but apparently, we cannot reverse or undo it. We have become accustomed to this situation, just as we are not deterred by the myriads of video cameras on the way to work or on our way back home. We are well on the way to accepting surveillance and censorship as given, just as we have learned to accept other conditions as facts of our modern existence – traffic noise, ubiquitous advertising, environmental pollution, and our insignificance in the political arena.

In spite of these highly alarming findings, a large section of the public has already given up in the face of the ubiquitous presence of state and commercial surveillance. Our grandchildren will hopefully still be able to ask us what we did about it; in a totalitarian society such questions will no longer be posed.

The exhibition GLOBAL CONTROL AND CENSORSHIP investigates the inexorable penetration of surveillance and censorship into our everyday lives. It is based on collaboration with ZKM | Zentrum für Kunst und Medien Karlsruhe [Center for Art and Media Karlsruhe] and with the Arbeitsgruppe Netzpolitik [Internet Governance Group] at the Institute of Political Science of Heidelberg University and the Kompetenzzentrum für angewandte Sicherheitstechnologie (KASTEL) [Center of Excellence for Applied Security Technology] at the Karlsruhe Institute of Technology (KIT). Other important partners in

this endeavor are Reporters Without Borders, the Chaos Computer Club e.V. (CCC), and

This exhibition owes a great debt of thanks to all the whistle-blowers who had and still have the courage to reveal the undemocratic practices of states and commercial enterprises to the general public.

The exhibition is organized by the Goethe-Institut Riga and RIXC (The Center for New Media Culture in Riga) at the National Library of Latvia. It is curated by Bernhard Serexhe and Lívia Nolasco-Rózsás.

Lívia Nolasco-Rózsás has been curating and co-curating exhibitions at contemporary art institutions throughout Europe since 2006. These events have fostered dialogues between different geographical locations focusing on the constantly changing media of contemporary art and intersections with various disciplines. She initiated and developed thematic exhibitions raising various questions such as the genealogy and social impact of planetary computation and computer code, electronic surveillance and democracy, functions and processes of science in relation to automated economy, mediated visions of built environments, and synesthetic perception related to integration of minority groups in contemporary art mediation. Her activity has mainly been affiliated with two institutions: Kunsthalle Budapest and ZKM | Center for Art and Media Karlsruhe. She has been published in art magazines and worked as international editor at Flash Art Hungary.

Dr. Bernhard Serexhe
Art historian, author, independent international curator, certified expert for electronic and digital art

2006-16 chief curator of ZKM | Media Museum Karlsruhe, Ph. D. on the Cathedral Saint-Lazare in Autun, Burgundy (France), consultant for the Council of Europe, 1994 – 97 curator of ZKM | Media Museum, 1998-05 head of ZKM | Museum Communications, since 1998 lecturer media art and museology at the State Academy of Fine Arts St. Petersburg and the Universities of Berne, Basel and Karlsruhe, 2008-12 professor for aesthetics and media theory at Istanbul BILGI-University, since 2010 director of the EU Research Project, since 2016 independent curator and certified expert for electronic and digital art; lecturer for the conservation and curation of media art at the University of Berne, Switzerland, and Bilkent University, Ankara, Turkey; 2016-19 ongoing international exhibitions, consulting and expertise on the preservation of digital media art.


Globālā kontrole un cenzūra
Izstādes kuratori Bernhards Serekse un Līvija Nolasko-Rožāsa

Šogad Latvija svin valsts dibināšanas simto gadskārtu. Tomēr pusgadsimta garumā jaunā, 1918. gadā dibinātā republika, daudz cietusi no iznīcināšanas, deportācijām un apspiešanas. Neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma valsti ieņēma padomju karaspēks, atnesot sev līdzi ilgus represiju un okupācijas gadus – padomju represijas 1940. un 1941. gadā un nacistu represijas sākot ar 1941. gada vasaru. Vistraģiskākais bija 1941. gads, kad abas okupācijas varas iznīcināja ap 100 000 jeb 5% Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā vairāk nekā 70 000 ebreju, kurus nošāva vācu okupanti. Arī pēc nonākšanas atkārtotā Sarkanās armijas okupācijā 1944. gadā jaundibinātā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika piedzīvoja ārkārtīgi plašas masu deportācijas un brīvības centienu un spēku vajāšanu, ko izvērsa totalitārais režīms. Pat pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas (1990. g.) prosovjetiskie spēki 1991. gada 20. janvārī – laikā, kad simtiem tūkstošu cilvēku bija izveidojuši barikādes Rīgas vecpilsētā, lai nepieļautu padomju karaspēka piekļūšanu stratēģiski nozīmīgām ēkām, un OMON specvienība triecienā uzbruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai, nogalināja vēl piecus cilvēkus. Divi no tiem bija kinooperatori, kas filmēja notiekošo. Līdz pat neatkarības atgūšanai sabiedriski un politiski noteicošie faktori Latvijā bija ienaidnieku un šķietamu draugu īstenota uzraudzīšana, kontrole un cenzūra.
Taču politikā draudzība vienmēr ir tikai metafora skaidri noteiktām interesēm. Tāpēc arī šodien ir daudzējādi iemesli būt modriem, piemēram, attiecībā uz netiešo politisko ietekmi vai nepārprotamām globālu privātā biznesa koncernu interesēm.

Zināšanas ir vara. Taču vēl vairāk varas ir tam, kurš pārvalda informācijas plūsmu. Vispirms tas ir spēkā šodien dominējošajā digitālajā kultūrā, kur vispasaules tīmeklis padara iespējamu visas tur pieejamās informācijas kontroli un manipulēšanu.

Mobilo komunikācijas ierīču eiforiska izmantošana novedusi pie tā, ka šodien visā pasaulē savstarpēji ir saistīti miljardiem cilvēku. Ik dienu tiek ģenerēti un pāris sekunžu laikā pa visu zemeslodi izplatīti neskaitāmi biti visa veida satura un datu. Vēl tapšanas fāzē, pat pirms šie dati sasnieguši savus adresātus, tos masveidā pārtver, kontrolē un pēc tam saviem mērķiem tālāk izmanto privātie pakalpojumu sniedzēji un valsts dienesti. Ar digitālās komunikācijas formām līdz šim tika saistīta cerība par jaunu demokrātisku līdzdalību. Taču pēdējā laikā tās perversi tiek izmantotas kā ideālas tālvadības slēdzenes, lai kontrolētu un novērotu miljardiem cilvēku.
Tas, kurš izmanto digitālās komunikācijas formas, tiek izmantots pats.

Tas ir noteikums, kam mēs visi esam klusi piekrituši, lai gūtu labumu no šīm komunikācijas formām. Viedtālruņi, kas ik uz soļa pavada savus īpašniekus, tiek inficēti ar izspiegošanas programmām un bez mūsu ziņas var tik izmantoti kā novērošanas kameras un noklausīšanās ierīces. Jebkurā mirklī ir nosakāma mūsu uzturēšanās vieta un pārvietošanās maršruti. Jebkurā laikā bez mūsu ziņas var tikt analizēta un nodota tālāk informācija par mūsu pārlūkošanas un pirkšanas paradumiem, mūsu kontakti, aizraušanās un vājības.

Kontrole un cenzūra savstarpēji nosaka viena otru; tās nevar tikt aplūkotas nošķirti. Pilsoņu, institūciju un uzņēmumu kontrole, jā, arī demokrātiski ievēlētu politiķu un parlamentu, kā arī žurnālistu un juristu kontrole jau izsenis ir bijis slepenais un vienlaikus visiem zināmais valsts dienestu uzdevums. Taču pēdējā laikā šī vēsturiskā prakse ir paplašināta ar valstiski leģitimētu visu pilsoņu izspiegošanu, ko īsteno ietekmīgi pakalpojumu sniedzēji un komercuzņēmumi. Un tajā pašā laikā valstiskas institūcijas ar vislielāko bardzību vajā un soda drosmīgus žurnālistus par sabiedrībai svarīgas informācijas tālāknodošanu, pat par nelegālas kontroles atmaskošanu, par sabiedrības uzmanības vēršanu uz cenzūru un spīdzināšanu. Arī šodien sistēmu kritizējoši žurnālisti, mākslinieki, rakstnieki un trauksmes cēlēji tiek likti pie kauna staba kā nodevēji. Viņus vajā visos kontinentos, viņiem draud ar publicēšanās aizliegumu, mājas arestu un ceļošanas aizliegumu, mūža ieslodzījumu vai pat nāvi. Tieši pēdējā laikā atklātībā nākuši daudzi gadījumi, kad arī demokrātiskas valstis īstenojušas starptautisku žurnālistu vajāšanu un pat noslepkavošanu.

Pēc miljoniem cilvēku vajāšanas nacistiskā režīma laikā, pēc Otrā pasaules kara Džordža Orvela metaforiski sabiezinātā, dievam līdzīgā, visuresošā kontroles instance Lielais Brālis pirmoreiz iemieso totalitāru valsts kontroli ar elektronisko mediju starpniecību. Tā Staļina diktatūras laikā miljoniem cilvēku tika ieslodzīti cietumos un lēģeros, mocīti un nogalināti. Arī Makartija ēras komunistu medībās ASV atšķirīgu uzskatu dēļ tika vajāti cilvēki. Tas attiecas arī uz situāciju Latvijā vācu okupācijas, Staļina ēras, kā arī laikā pēc tam. Līdzās Franko un Salazara diktatūrai Spānijā un Portugālē, Pinočeta, Suharto un Čaušesku režīmiem arī Vācijas Demokrātiskā Republika sava režīma pastāvēšanu līdz 1989. gadam nodrošināja ar visuresošu izspiegotāju sistēmas palīdzību. Līdzīgā formā visaptverošu kontroli īstenoja visu Austrumeiropas valstu slepenie dienesti.

Vismaz kopš 1947. gada Five-Eyes valstu – ASV, Kanādas, Lielbritānijas, Austrālijas un Jaunzēlandes – uzturētais globālais spiegošanas tīkls Echelon ir orientēts uz politiskās, ekonomiskās un privātās komunikācijas noklausīšanos kā Austrumos, tā Rietumos. No padomju okupācijas sākuma 1944. gadā līdz pat neatkarības atgūšanai arī Latvijai nācās samierināties ar sistemātisku pasta, sakaru un radio sistēmas kontroli.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā digitālais satīklojums nu devis iespēju arī automatizētai visaptverošai un mērķtiecīgai internetā pieejamās informācijas pārtveršanai, apstrādei un saglabāšanai, kā arī mērķtiecīgai interneta lietotāju izspiegošanai jebkurā laikā visur pasaulē. Edvarda Snoudena un citu trauksmes cēlēju drosmīgie atmaskojumi ir skaidri parādījuši, ka šīs totālās elektroniskās kontroles iespējas plašā mērogā attīsta un izmanto kā rietumu, tā austrumu valstu dienesti. Nesen atklātībā nākušās demokrātisku valstu sabiedriskās domas manipulācijas priekšvēlēšanu laikā, ko īstenojušas veselas „troļļu” armijas pieder pie tā paša necaurspīdīgu darbības shēmu repertuāra kā valdību un nevalstisko organizāciju digitālās infrastruktūras uzlaušana.

Līdzās elektronisko tīklu komunikācijas metadatu analīzei un tiešai piekļuvei personu datiem arvien biežāk parādās arī atklāta vai slēpta cenzūra, kas tiek īstenota ar manipulāciju vai izslēgšanas palīdzību. Tur, kur bailes no draudošas cenzūras kā kontroles mehānisma nav pietiekami iedarbīgas, iedzīvotājiem svarīgas informācijas turēšana slepenībā tiek panākta, liedzot žurnālistiem piekļuvi un kontrolējot viņus (ar iefiltrētu žurnālistu palīdzību), mērķtiecīgi kavējot atsevišķas publikācijas vai reportāžas par konkrētu sfēru tematiem. Augstprātīgā „alternatīvo ziņu” publicēšana pēdējā laikā pārvēršas plaši izplatītā politiskās ietekmēšanas instrumentā.

Tipiskais cenzūras pamatojums vienmēr ir bijis reāls vai simulēts apdraudējums drošībai, ko radītu informācijas atklāšana, un visbeidzot šķietami teroristisku draudu novēršana. Tādā veidā drošība šodien ir kļuvusi par izplatītāko un lētāko atslēgvārdu, kas ļauj bez iebildumiem īstenot katru kaut cik autoritāru pasākumu. Komunikācijas un informācijas kontrole un manipulācija, kā arī uzraudzīšana un sodīšana beigu beigās kalpo nevis galvenokārt pilsoņu drošības garantēšanai, bet nereti arī pastāvošās neleģitīmās varas uzturēšanai, taču šādās darbībās allaž tiek vainots tikai konkrētās puses ideoloģiskais ienaidnieks.

Nevienam vairs nav kopskata par kontroles un cenzūras tehniskajām iespējām elektroniskajos tīklos. Līdzās tam, ka zinām par politiski motivētiem pamatīgiem spiegošanas manevriem, ko īsteno valsts, mēs jau sen zinām arī par saimniecisko uzņēmumu masīvo ietekmi uz sabiedrisko, kā arī privāto sfēru, uz politiskajiem un ekonomiskajiem lēmumiem, kā arī uz mūsu konkrēto, individuālo uzvedību. Globālās biržās augsti kotēti koncerni kā Alphabet Inc., Amazon, Facebook, Microsoft, Apple un daudzi citi mērķtiecīgi gūst peļņu ar masveida datu ieguvi, izmantodami savu lietotāju individuālās un sabiedriskās atkarības no visu veidu sociālajiem medijiem.

Tādā veidā atrašanās visvarenu kontroles un cenzūras instanču varā ir kļuvusi par conditio humana, par mūsu kultūras pamatnoteikumu.

Kaut arī mēs vēl varam lielā mērā to apzināties un par to reflektēt, tomēr atcelt acīmredzami vairs to nespējam. Mēs pie tā esam pieraduši, tāpat kā pie neskaitāmajām videokamerām, vairs neļaujot tām mūs aizkavēt ceļā uz darbavietu vai mājām. Mēs taisnā ceļā dodamies uz to, lai kontroli un cenzūru akceptētu kā vispārēji pastāvošu, tāpat kā esam iemācījušies pieņemt kā principiāli pastāvošus tādus mūsu modernās eksistences nosacījumus kā satiksmes troksnis, visuresošā reklāmas klātbūtne, vides piesārņojums, nenozīmīgums politiskajā telpā.

Neskatoties uz ārkārtīgi satraucošajām atziņām, liela sabiedrības daļa šodien jau ir rezignēti samierinājusies ar visuresošo valstiskās un privātās kontroles klātesamību. Cerams, ka mūsu mazbērni vēl spēs mums pajautāt, ko tad mēs esam darījuši, lai to novērstu – totalitārā sabiedrībā šādi jautājumi vairs netiks uzdoti.

Izstāde GLOBĀLĀ KONTROLE UN CENZŪRA pēta neapturamo kontroles un cenzūras iespiešanos mūsu ikdienā. Izstāde tapusi sadarbībā starp ZKM | Karlsrūes Mākslas un mediju centru, Heidelbergas Universitātes Politikas zinātnes institūta Interneta pārvaldības grupu un Karlsrūes Tehnoloģiju institūta Lietišķās drošības tehnoloģiju kompetenču centru (KASTEL). Citi nozīmīgi sadarbības partneri ir Reporters Without Borders, the Chaos Computer Club (CCC) un

Vislielāko paldies izstāde ir parādā visiem tiem trauksmes cēlējiem, kam bija un ir drosme informēt sabiedrību par valsts un privātā biznesa nedemokrātiskajām praksēm.

Izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā organizē Gētes institūts Rīgā un Jauno mediju kultūras centrs RIXC. Izstādes kuratori ir Bernhards Serekse un Līvija Nolasko-Rožāsa.

Līvija Nolasko-Rožāsa darbojas gan kā individuāla kuratore, gan kā līdzkuratore mākslas insitūcijās visā Eiropā kopš 2006. gada, veicinot dialogus starp dažādām ģeogrāfiskām atrašanās vietām, pievēršoties nemitīgi mainīgajiem medijiem gan laikmetīgajā mākslā, gan tās un dažādu citu disciplīnu krustpunktos.
Viņa ierosināja un izstrādāja tematiskas izstādes, raisot jautājumus, piemēram, par planetārā aprēķina un datorkoda ģenealoģiju sociālo ietekmi, elektronisko uzraudzību un demokrātiju, zinātnes funkcijām un procesiem saistībā ar automatizētu ekonomiku, pastarpinātiem cilvēka būvētās vides redzējumiem vai sinestētisku uztveri, kas saistīta ar minoritāšu grupu integrāciju laikmetīgajā mākslā. Viņas darbība līdz šim galvenokārt saistīta ar divām iestādēm: Budapeštas Laikmetīgās mākslas izstāžu zāli un ZKM | Mākslas un mediju centru Karlsrūē.
Viņas raksti tiek publicēti mākslas žurnālos, un viņa strādājusi kā starptautiska redaktore Flash Art Hungary.

Dr. Bernhards Serekse
Mākslas vēsturnieks, autors, neatkarīgs starptautiskais kurators, sertificēts eksperts elektroniskajā un digitālajā mākslā.

No 2006. – 2016. gadam galvenais kurators ZKM | Mediju muzejā Karlsrūē, Ph. D. par Sanlazāra katedrāli Autunā, Burgundijā (Francija), Eiropas Padomes konsultants. No 1994. – 1997. gadam kurators ZKM | Mediju muzejā, no 1998. – 2005. gadam ZKM | Muzeja Komunikācijas daļas vadītājs, kopš 1998. gada lasa lekcijas par mediju mākslu un muzeoloģiju Valsts Tēlotājmākslas Akadēmijā Sanktpēterburgā, kā arī Bernes, Bāzeles un Karlsrūes Universitātēs, no 2008. – 2012. gadam estētikas un mediju teorijas profesors Stambulas Bilgi Universitātē, kopš 2010. gada ES pētniecības projekta vadītājs, kopš 2016. gada darbojas kā neatkarīgais kurators un sertificēts eksperts elektroniskajā un digitālajā mākslā; lasa lekcijas par mediju mākslas saglabāšanu un kūrēšanu Bernes Universitātē, Šveicē un Bilkentas Universitātē, Ankarā, Turcijā. No 2016. – 2019. gadam iesaistīts pašreiz notiekošās starptautiskās izstādēs, konsultē un piedāvā ekspertīzi par digitālās mediju mākslas saglabāšanu.